Viesnīcā uz letes bija firmas Adventure Bikes brošūra, kurā tika reklamētas velotūres, turklāt tūru bija kādas piecas, bet velosipēdi bija Scott markas, kas tika īpaši uzsvērts. Es, nebūdams muļķis, palūdzu dežurējošajai administratorei piezvanīt un pasūtīt man tūri. Viņa to izdarīja, taču nez kāpēc sāka ar viņiem runāt angliski, bet pēc tam vispār atdeva man klausuli. Lieta tāda, ka katra no brošūrā un mājaslapā piedāvātajām tūrēm notiek savā, stingri noteiktā dienā. Bet es šo ideju loloju diezgan ilgi, un tāpēc varēju pierakstīties tikai uz mūsu pēdējo dienu Krētā, sestdienu, kad bija tūre, kas mani vairāk vai mazāk apmierināja. Vajadzēja zvanīt agrāk, nevis būt neizlēmīgai lupatai. No otras puses, pirms tam mēs bijām aizņemti – braukājām ar mašīnu, vēl pirms tam adaptējāmies, tāpēc lai paliek, kā sanāca – galvenais, ka izdevās.
Es gandrīz nekad nebiju runājis pa telefonu angliski. Lieta nav vienkārša, bet, ja otrā galā nav dzimtās valodas runātājs un ne kaut kas indusveidīgs, bet cilvēks, kurš to normāli mācījies un zina vidējā līmenī, tad sazināties var, lai arī ar pārprasīšanu.
Vārdu sakot, tūri es pasūtīju, un sestdienas rītā man pakaļ uz viesnīcu atbrauca busiņš ar piekabi baikiem. Es, kā izrādījās, biju pēdējais, kuru vajadzēja savākt, tāpēc mēs ripojām augšā kalnā. Busiņā priekšējā sēdeklī atradās spēcīgs pusmūža vecis un salīdzinoši jauna meitene. Tie bija organizatori – vecis bija īpašnieks un vēlāk brauca mums pakaļ ar mašīnu, bet meitene bija tūres vadītāja uz ceļa un brauca mums pa priekšu ar velosipēdu. Aizmugurējos sēdekļos sēdēja daži vācieši un viens krievs ar dēlu. Braucām mēs ar ellīgu jautrību: biedri priekšējā sēdeklī pa visu salonu skaļi bļāva visādus skarbos jokus. Ņemot vērā to, ka onkulis tajā laikā skatījās uz meiteni vai atskatījās uz mums, bet stūrēja ar vienu pirkstu, neskatoties uz ceļu, es pat mazliet izbolīju acis – vēlmes nolidot no serpentīna 200 metrus uz leju man nebija.
Pēc tam gan nolēmu, ka vienalga jāpriecājas par dzīvi, un sāku uzturēt sarunu savu zināšanu robežās. Principā tūres organizatori man uzreiz iepatikās – man pašam patīk atomīgi pajokot. Tā ka, kad sākās runas par to, ka meitene zina vācu valodu labāk nekā angļu, es paziņoju, ka vāciski zinu tikai vienu vārdu – Scheiße. Vārdu sakot, lai cik tas nebūtu dīvaini, mēs nenovēlāmies bezdibenī un veiksmīgi aizbraucām līdz kalna virsotnei, kas arī bija mūsu mērķis. Lieta tāda, ka šīs tūres – tās nav minamās, bet gan ripināmās. Proti, tevi uzved kalnā, bet tālāk tik spēj spiest bremzes.
Kalnā mūs jau gaidīja organizatora gērlfrende, ar kuru es pa telefonu arī biju runājis. Viņa tālredzīgi jau iepriekš savāca piķi ne mazu 35 eiro apmērā par pāris stundu vizināšanos. Tā, starp citu, bija gandrīz mana pēdējā nauda – pāri palika tikai 5 eiro, kas vēlāk ļoti noderēja.
Mums izdalīja ķiveres, baikus (iepriekš rezervētus vajadzīgajā izmērā), paskaidroja, ka ātrumi jāpārslēdz maigi, jābremzē ar aizmugurējo bremzi un plūdeni, baigi nevajag ieskrieties un jāseko vadītājai. Viņai es pēc tam pajautāju, kā viņu sauc un no kurienes viņa ir. Izrādījās, ka viņa ir no Čehijas, un viņu sauc Alena. (ar burtu e, nevis jo), uz ko es pavēstīju, ka manu māsu sauc Alīna, bet mani Vladislavs. Saprotama lieta, viņai šāds vārds ir pierasts.
Ripot no kalna ir jautri un patīkami, tikai rokas piekūst bremzēt. Pirmās kādas 10–20 minūtes mēs tikai ripojām, tad nācās arī mazliet pamīt, bet ne nāvējoši. Braucām caur Gipari aizu, pa vidu apstājāmies papētīt nelielu ūdenskritumiņu sistēmu, nez kāpēc ar caurulēm, un kapellu klintī. Turpat bija piesiets milzīgs un bīstams putns, līdzīgs melnajam grifam. Nezinu gan, kāpēc, bet tas acīmredzami varētu atstāt apkārt blenžošos ziņkārīgos ar zvērīgām rētām, ja norautos.
Piepildījuši pudeles ar tīru ūdeni un atvilkuši elpu, mēs ripojām tālāk, līdz nonācām līdz tavernai virs Kurnas ezera. Taču ne tās, kurā es biju, bet tuvāk, toties ar ne mazāk fantastisku skatu uz ezeru. Pati taverna bija noformēta indiāņu motīvos: salmu jumts, visādi elki un muzaks world-msuic stilā, kas radīja vajadzīgo noskaņojumu. Es pasūtīju svaigi spiestu sulu, bet piedevās mums atnesa vēl arī arbūzus ar melonēm, motivējot to ar viesmīlību. Paldies, protams, bet sula maksāja 3,5 eiro parasto 2,5 vai 3 vietā. Ja to pareizina ar baikeru skaitu, kļūst skaidrs, no kurienes rodas nauda viesmīlībai. Vispār, apbrīnojami cilvēkiem viss balstās uz maskēšanos un apkārtējā pasniegšanu par kaut ko labāku, nekā tas ir patiesībā, un krētieši nav izņēmums.
Pēc tavernas mēs aizripojām uz netālo pilsētu Gergupolisu, atgriezt velosipēdus uz firmas bāzi. Pēc tam īpašnieks sāka mūs vadāt pa viesnīcām, un es ar viņu mazliet papļāpāju. Viņš pastāstīja, ka pats ir no Zimbabves, bet viņa vecāki no Krētas. Pieminēja turienes slimo diktatoru Robertu Mugabi, un to, ka āfkrikāņu nēģeriem ir patoloģiska tieksme noturēt varu par katru cenu. Pēc tam pateica, ka atgriezās Krētā pirms dažiem gadiem, un paskaidroja, ka dzīvē visu laiku vajag kaut ko mainīt, lai nesastingtu. Uz to es viņam atbildēju, ka viņu pašu jau apstākļi piespiež mainīt dzīvi – Zimbabvē tagad dzīve nav nekāds cukurs, it īpaši baltajiem, kuriem ir vairāk naudas, bet kurus melnie ienīst un ierobežo ar likumiem.
Pēc tam parunājām par to, ka Krētā savvaļā aug desmitiem garšvielu sugu, un ka mēs vienreiz ilgi gaidījām viņa busiņu atpūtas pauzē tāpēc, ka viņš lasīja lapiņas no kaut kāda krūma ceļmalā. Vietējie, man paziņoja runātīgais zimbabvietis, bieži vien garšvielas tā arī vāc, kam nav slinkums.
Starp citu, es solīju pateikt, cik Krētā ir olīvkoku. Par to man arī pavēstīja viesmīlīgais organizators, turklāt es viņam atbildēju, ka Krētā droši vien tikai olīvas vien aug. Uz to viņš nedaudz apvainojās, un pateica, ka Krētā aug viss, ieskaitot kanabisa, tas ir, kaņepju aka marihuānas audzes. Bet atbilde uz mīklu par koku skaitu – 35 miljoni. Tie mēdz būt trīs veidu – līdzenumu, pauguru un augstkalnu, vismaz tā teica onkulis.
Tā nu ap četriem pēcpusdienā es nokļuvu viesnīcā. Kopumā – velotūre lieliska, žēl, ka neilga, un drusku padārga. Īpaši kruti, ka tik forši cilvēki to organizē. Alenā es tā vispār iemīlējos – viņai ir zema seksuāla balss un mana mīļākā īsā animes stila frizūra. Tomēr jūs viņu diez vai vairs sastapsiet – noteikti atgriezīsies pie sevis uz Čehiju, izskatās, ka viņa Krētā izgāja kaut kādu praksi. Neskatoties uz to, ja jums vajadzīgs ričuks īrē vai velotūre, droši zvaniet adventure bikes. (Kā reklāma).